A Dangerous Mind in Snapshots
#95 (pirmdiena; septītais, piektais, divi nulle divpadsmitais)
Vai man kāds varētu, lūdzu, izskaidrot iespējamo TV3 stratēģiju un biznesa modeli?
Pēc tādas ļoti vispārējas loģikas, jebkura televīzija ir ieinteresēta pulcēt pēc iespējas vairāk skatītāju. Grozies kā gribi, skatītāji = auditorija reklāmai, bet reklāma = ieņēmumi. Un labi zināms, ka reklāmas laika cenas nosaka tieši auditorija – ne velti ASV SuperBowl kausa finālspēles reklāmas laiks ir rekorddārgs, bet kompānijas gatavo speciālas reklāmas tieši šai vienai parādīšanas reizei. Nu un ielikšanai youtube, kur liela daļa no tām kļūst par hitiem.
Latvijā vērojama līdzīga situācija – jau gadiem Aldaris un citi uzņēmumi rada reklāmas ko raidīt PČ hokejā spēļu laikā – domāju, ka reti kurš raidījums mūsdienās pulcē tādu auditoriju kā hokeja spēļu tiešraides. Reklāmas pauzes arī ir kuplā skaitā, īsas, skatītājiem bail nokavēt spēles atsākšanos – izklausās pēc pļaujas laika.
Diemžēl, TV3 Latvija (TV3), acīmredzot, ir radikāli citās domās. Jau kādu laiku ir iespaids, ka TV3 priecātos, ja viņu skatītāju būtu vēl mazāk, vai, vislabāk, nebūtu vispār. TV3 panāca, ka tiek izņemti no Lattelecom.tv kanālu saraksta, paliekot tikai publiskajā VTV apraidē. OK, es Latvijas kanālus skatos maz, lai neteiktu ka nemaz. TV vispār skatos reti. Man vienalga. Taču, cik nu dzirdēts, ik pa laikam TV3 nav apmierināti ar to, ka viņi kaut kur ir redzami.
Un nu – viņu zelta stunda. Ekskluzīvas tiesības Latvijā translēt hokeja čempionātu. OK, fine, to var saprast, ieņēmumi no reklāmas – nu forši. Man nesaprotamā daļa sākās, kad viņu online tv lapā tv3play.lv sadaļā HOKEJS (ieši tā, izcelts ar caps-lock) ir pieejamas Latvijas valstsvienības spēles…atkārtojumos. Seriously, wtf? Kurš mūsdienās skatās atkārtojumus? Šodien viss tendēts uz to, lai ziņas, tai skaitā sporta, sasniegtu skatītājus vēl pirms tiek samontētas. Atkārtojumā varbūt ir forši paskatīties kādu momentu, bet ne jau visu spēli!
Es tiešām nesaprotu, kādēļ nebija iespējams nodrošināt spēļu skatīšanos šajā interneta lapā. Limitēt pieeju no ārvalstīm tur ir iespējams, zinu no iepriekšējiem gadiem; šaubām par to, ka MTG serveri neizturētu slodzi – arī nebūtu jābūt. Neticu arī, ka reklāmdevēji atteiktos no iespējas attiecīgo lapu apkarināt ar kustīgām un skanošām bildītēm. Manis pēc kaut 10 min reklāmu palaidiet pirms ļaujiet sākt skatīties, bet ne jau neļaujiet vispār.
Šādu soli saprast varētu vien tad, ja pašam TV3 Latvijā būtu analogs lattelecom.tv – gribi hokeju? Ņem kredītkarti, samaksā un skaties! Arī der, nav žēl saprātīgas summas (summa x par skatīšanos + 3 zelta* alus pudeles veikalā < 3 kausi zelta alus krogā) par šādu izklaidi. Bet nav taču tāda servisa! Ir, protams, visasat, bet nevaru iedomāties nevienu, kurš tikai hokeja dēļ vien parakstītos uz gadu vai diviem grūti laužama līguma, štruntīgu dekoderi un arhaisku šķīvi pie mājas laikā, kad ir pieejama interneta televīzija. Īpaši, ja tā televīzija jau tiek lietota.
Tāpat līdz ar virszemes TV, iTV un interneta TV parādīšanos, krietni sarucis to vietņu skaits, kurās bija iespējams nelegāli skatīties TV internetā. Vakar vienu atradu, taču skatīties to nebija iespējams – neizsakāmi slikta kvalitāte gan attēlam, gan skaņai. Protams, gan jau kāds Krievijas TV kanāls raidīja šo spēli, bet, diemžēl, cik nu esmu tās skatījies, tendenciozo komentētāju dēļ tas nebūtu baudāmi. Nav kaifa skatīties spēles, kur komentētāji ir atklāti pret Latvijas izlasi.
No visa, manuprāt, var izdarīt tikai divus secinājumus – vai nu TV3 plāno izveidot līdzīgu pakalpojumu kā lattelecom.tv, kas izskaidrotu šādu boikotu; vai arī TV3 nebūt nevēlas plašu skatītāju loku un, attiecīgi, iespēju vairāk nopelnīt ar reklāmām, un noteikti nerespektē skatītāju vēlmes. Vietējai TV3 vadība jau nu vajadzētu saprast ka hokejs pavasarī ir kulta lieta, ar kura iespiedu iztrūkumu neapmierināti būs ai, ai cik daudzi. Bet nu, laikam jau katram savs meteorīts. Un, ja jau pieņemam, ka pareizs ir otrais variants, tad nonākam pie pirmajā teikumā izteiktā jautājuma – ar ko tad, galu galā, gatavojas pelnīt TV3?
*zelta alus nav manu iecienīto sarakstā, bet tas ir tipiskais krogu alus
#94 (pirmdiena; trīsdesmitais, ceturtais, divi nulle divpadsmitais)
Pāris vārdos par instagram
Foto mani ir vilinājis jau no bērnības. Sajūsma, ar kādu priecājos par iespēju ieskatīties zenit tumšajā, mazajā skatu meklētājā; ādas smarža, kas izplatījās telpā ikreiz, kad tika atvērts tā paša zenīta čehols; bijība, ar kādu vēros uz plauktu, kurā vectēvs glabāja savu kameru, objektīvus un citas lietas. Te es nemaz neminu tās sajūtas, smaržas un sekojoši noreibušo galvu, kad 3-4h pavadītas šaurā telpā, vērojot kā kopējas bildes.
Nav jau nekāds brīnums, ka mazliet vēlāk tā interese pieauga, un jau gadus septiņus varu teikt, ka mēģinu aizrauties ar foto. Neapgalvoju, ka pa šiem gadiem esmu daudz sasniedzis, patiesībā, būtu grūti apgalvot, ka esmu sasniedzis jebko. Sapratis ko, kā un ar ko fotografēt man patīk gan laikam esmu.
Tāpat esmu pamanījies nomainīt neskaitāmas dažādu marku fotokameras, arī šobrīd man ir ar draudzeni kopīgs fotokomplekts, un esmu arī manījis viņā to degsmi, kas nepieciešama lai iemācītos bildēt. Reiz es pat iedomāties nevarēju izbraucienu ārpus Rīgas vai kaut vai pastaigu bez fotosomas. Man pat bija vairākas fotosomas, pa vienai katram dzīves gadījumam. Šad tad no tā visa bija arī pa kādai bildei.
Šajā vietā der atcerēties par to, kā Latvijā vispār attīstījās fotografēšanas kultūra un arī padomāt par to, kur esam tagad. 90.gadu sākumā, atļaušos teikt, lielai daļai fotoaparāta nebija vispār, bet katram bija zināms kāds ar zenītu, un arī uz katrām divām ģimenēm bija vismaz pa vienam ar iemaņām fotografēšanā. Bet notika kā notika, un neapstrīdamais fakts ka vidējais pilsonis ir absolūts vizuāls idiots nospēlēja savu lomu (piepalīdzot apstāklim ka tie paši zenīti bija dikti smagi, nefunkcionāli un gļukaini) un visiem saradās tā saucamie ziepīši – automātiskas vai pusautomātiskas kameras, ar vienu vai diviem ekspozīcijas iestatījumiem, advancētākajiem (un krietni, krietni dārgākajiem) bija arī autofokuss un puslīdz normāla ekspozīcijas mērīšana. Aparāti bija krietni vieglāki, tos varēja visur paņemt līdzi, un lietotājam bija minimāla nepieciešamība domāt procesā. Vienīgais, kam nācās piedomāt, bija minilaba operators kurš tās bildes tad nu beigu beigās arī pārvērta taustāmā rezultātā un padarīja puslīdz skatāmas.
Tad visu šo pasākumu nomainīja pilnīgi analoģisks klāsts ar digitālām kamerām – digitālie ziepjutrauki ar minimālām regulēšanas iespējām un maksimālu skaitu automātisko režīmu, un digitālās spoguļkameras, kas bija dārgas, dārgas un vēl arī ļoti dārgas.
Te nu vairs nepagāja ilgs laiks, Canon ar 300D bija pirmais drosminieks, un nu jau visiem ražotājiem ir entry-level spoguļkameras, kas maksā tikai par kripatu vairāk, kā to pašu ražotāju labā gala ziepjutrauki. Atļaušos izteikt minējumu, ka ziepjutrauku tirgus daļu visai lielā mērā noēda, lai cik dīvaini tas nebūtu, tieši spoguļkameras. Protams, neaizmirsīsim arī, ka vēl pirms pāris gadiem cilvēki pie mums pirka lietas pat īsti neaizdomājoties par to nepieciešamību, praktiskumu vai noderīgumu.
Un tā nu savairojās spoguļkameras, wannabe-fotogrāfi; kopš parādījās iespēja filmēt ar dslr – arī wannabe operatori. Bet šķiet, ka nupat, nupat ražotājiem nāksies pasvīst baiļu sviedrus. Jo tam visam ir uzradies milzu konkurents un jap, uzminējāt pareizi, tas ir instagram.
Vai tiešām es uzskatu, ka instagram un mobilais telefons izkonkurēs pašreizējos digitālos fotoaparātus? Jā un nē. Atceroties manu neseno Londonas braucienu, gribot negribot jāsaka jā, jo lielākā daļa bilžu tapa tieši ar instagram, nevis līdzpaņemtajiem fototehnikas kilogramiem. Mūsdienu mobilie telefoni ir aprīkoti ar gana labām kamerām un algoritmiem, lai par kaut kāda point-and-shoot tipa fotoaparāta iegādi diskusijas kļūtu liekas. Turklāt, mūsdienās cilvēki vairs nefotografē lai bildes izdrukātu un ieliktu albumā (kas ir skumji, bet tā tomēr jau ir cita tēma); mūsdienās fotografē lai ar bildēm dalītos uzreiz, un te nu instagram, vismaz no visiem manis pamēģinātajiem android rīkiem, ir nepārspējamākais. Pirmkārt, izmantotie filtri relatīvi vismazāk sačakarē bildi, otrkārt, dalīšanās ir ātra, ērta, vienkārša, treškārt – instagram ir pirmais uz twitter un facebook auditoriju tendētais foto-dalīšanās serviss kas IZSKATĀS LABI! Jā, lielākajai daļai funkciju tam vispār nav web-interfeisa, bet bilžu skatīšanās ir „pa smuko”. Twitpici, yfrogi un citi – nervozi pīpē maliņā. Nevienam vairs nevajag vietu kur ielikt vakar uzņemtu bildi – visi grib dalīties ar bildēm, kuras uzņemtas tikko. Turklāt, instagram aplikācija ļauj gan pievienot citas bildes, gan arī saglabāt bildes telefonā, ar tām publiski nedaloties – tā gan ir vairāk tāda kā nedokumentētā iespēja, bet, kamēr tas strādā, ir labi.
Kā būtisks aspekts jāatzīmē arī tas, ka instagram lieto arī daudzi fotogrāfi, pieļauju, ka pārdomāto filtru dēļ – jo tie filtri nav tikai sagrozītas krāsiņas, tur ir domāts (vismaz tā izskatās) arī par ēnu „izvilkšanu” un pārdegušo vietu reanimēšanu vai vismaz pieklusināšanu.
Vai ir alternatīvas? Varbūt.
Ziepjutraukus ar wifi mēs jau redzējām, bet populāri tie nekļuva – pieļauju, ka tieši tāpēc, ka gīki, kam kaut kas tāds varētu nebūt par sarežģītu, tomēr izvēlējās spoguļkameras, nevis ziepīšus. Domāju, ka lai glābtu savas entry-level spoguļkameras, wifi iespēju ražotāji varētu ievietot jau uzreiz spoguļkamerā, nevis atsevišķā un nejēdzīgi dārgā aksesuārā, kā arī piedāvāt integrāciju ar kādu populāri bilžu dalīšanās servisu. Tiesa, nākotne tam būs vien tad, ja tur varēs ielikt arī sim karti un ar bildēm dalīties no visurienes, izmantojot mobilo internetu.
Protams, ar to vien nepietiks. Es pārāk labi zinu, cik „jēla” ir spoguļkameras bilde absolūti lielākajā daļā gadījumu – jo tas ir tikai izejmateriāls, un gala bilde, tāpat kā kopējot no filmas, notiek pēc tam, kad fotogrāfs izvēlas ko izcelt, ko pieklusināt, ko notušēt pavisam. Turklāt, arī bildēm, kuras ir pavisam izdevušās, visticamāk nepieciešams mazliet manipulēt ar krāsu balansu, lai panāktu vēlamo noskaņu – un es te nerunāju par bildēm, kur nepieciešams precīzs krāsu atainojums, super detalizācija vai vēl nezin kas. Pieļauju, ka kameru ražotāji būs spiesti integrēt kamerās kaut vai to pašu Lightroom presetu funkcionalitāti – vismaz man noteikti nebūtu iebildumu pret iespēju kādu no maniem biežāk lietotajiem presetiem uzlikt jau kamerā.
Spoguļkameru vajadzēs ne tikai reprodukcijas tipa darbiem, bet arī sliktiem vai sarežģītiem gaismas apstākļiem, dabas foto, makro foto, drukas darbiem – bet šīs ir jau profesionāla darba jomas. Faktiski, spoguļkameras atgriezīsies pie tā, kur tai arī vieta – pie darba jeb instrumenta statusa. Tā ka šeit ir tā vieta kur teikt „nē, instagram to nevar (pagaidām)”.
Instagram uzvaras gājiens, turpretim, visticamāk turpināsies, ņemot vērā šī tīkla jaunos īpašniekus. Faktiski, tieši viena aplikācija palīdzēs jau esošai iekārtai iekarot citas jau esošas, pilnīgi savādākas iekārtas, tagadējo tirgu. Un, ja jau runājam par īpašnieku maiņu, tad varu teikt, ka uzskatu, ka summa, kuru samaksāja par šo vēl jauno un nelielo soc.tīklu ir adekvāta – jo tieši instagram uz visiem laikiem ir mainījis to, kā un kad fotogrāfijas nonāk pie skatītājiem, nemaz nerunājot par to, ko staipām līdzi ikdienā.
Bet vissvarīgākais ir saprast, ka instagram, tāpat kā spoguļkameras, nav garantija labākām vai labām bildēm. Kvadrāta kompozīcija ir praktiska un ir jādomā vairāk. Un bildei bez satura, diemžēl vai par laimi, nepalīdzēs neviens „filtrs”. Bet tas jau atkal ir cits stāsts...
#93 (svētdiena; divdesmitdevītais, ceturtais, divi nulle divpadsmitais)
Pēdējās nedēļās izjūtu specīgu diskomfortu, jo mana laptopa baterija (čainas pakaļdarinājums, no 160 Ls par jaunu oriģinālo man šķita bezkaunība) ir sākusi mirt nost pēc vairāk kā gada lietošanas un tagad tur tikai kaut kādas nožēlojamas 2h.
Nevaru pat iedomāties kāds neciešams naidpilns briesmonis es būtu, ja mans dators spētu bez baterijas dzīvot kādas minūtes 5-7, vai pat vispār necik. Un es zinu, ka 2h ir +/- tikpat, cik daudziem datoriem jauniem un svaigiem esot, zinu...
#92 (pirmdiena; sešpadsmitais, ceturtais, divi nulle divpadsmitais)
Pēdējā laikā ir sajūta, ka atgriežas kaut kāda sen pazaudēta pasaules maņa.
Vakar. Braucu autobusā un priecājos par dūmmu, koka un citu dabas smaržu kokteili sev uz rokām. Arī sviedru, nedaudz. Vēlāk ar tādu pašu prieku izbaudīju dušu, dušas smaržu, kuplos tvaika mutuļus, kas cēlās pretim ventilatoram.
Un arī kadru ikdienā ir palicis vairāk. Trīsritenis un sabrukušas būdas un kūpoša ugunskura fona. Pret koku atsliets, vairs nevajadzīgs spogulis. Varbūt vēl piektdien kāda tajā pielaikoja kaujas krāsojumu, pirms "iziet ielās", bet jau šorīt zem lietus mirka nevajadzīgs.
Kadru paliek vairāk. Tas labi. Darba paliek vairāk. Arī labi. Varēšu. Izdarīšu. Būs prieks...
#91 (otrdiena; desmitais, ceturtais, divi nulle divpadsmitais)
Nevaru beigt priecāties un brīnīties par to, cik gan ļoti mani spēj uzlādēt tā klātbūtne.
Es knapi varu paiet, pēdas tulznās un miegs nāk. Bet doma par velo, doma par Mangaļsalu un molu liek gribēt pamest visu un darīt. Gribētos tikai, lai nebūtu no mola gala jāzvana caur skype, bet varētu apsēsties blakus un vienkārši paklusēt. Un es zinu, ka tas ir tikai tāpēc, ka šīs Lieldienas bija vienkārši neatkārtojami fantastiski lieliskas.
On a different note - Londonā viss pa vecam.
#90 (trešdiena; ceturtais, ceturtais, divi nulle divpadsmitais)
Ok. Man pašam ir ne vienmēr pareiza pieeja dažādām IT lietām, piemēram, drošībai. Gadās izmantot produkcijas vidē, piemēram, testa skriptus vai arī ne vienmēr saprotamu mapju struktūru. Un tik tālu viss vēl ir ok. Uzņemos atbildību par savu vieglprātību, un, attiecīgi, to arī ierobežoju.
Bet kad to dara kāds cits, tas gan nežēlīgi kaitina. Un atbildība jau joprojām jāuzņemas man...
#89 (pirmdiena; divpadsmitais, trešais, divi nulle divpadsmitais)
Par divām bīstamām un neloģiskām vietām Rīgā.
Ikdienā ar kājām un velotransportu pārvietojoties pa Rīgas centru, ir sanācis ieraudzīt vismaz divas ārkārtīgi bīstamas vietas, kur no kājāmgājēja vai riteņbraucēja puses nepalīdzēs nu nekāda piesardzība.
Pirmais, jeb tumšā papildsekcija.
Visi zinām, kā izskatās luksofors ar papildsekciju. Parasts luksofors, kam vienā pusē, šajā gadījumā, labajā, piekabināts vēl lukturītis, kas ļauj, neatkarīgi no tā, ko rāda pamata luksofors, griezties pa labi. Kombinācijas var būt dažādas, tai skaitā arī tāda, kad papildsekcija nedeg, bet galvenajā luksoforā degošais zaļais attiecas uz kādu no citiem virzieniem. Tad, dabiski, pa labi braukt nedrīkst.
Rīga, K.Valdemāra un A.Briāna ielas krustojums.
Valdemāra iela šajā posmā, no centra braucot, ir divās joslās – labā pa labi, kreisā taisni (pa kreisi, ja nemaldos, nedrīkst). Krustojums specifisks un doma tāda – brauc Valdemāra iela pa labi un Briāna iela uz centru pa kreisi, tad uz Briāna ielas iedegas sarkanais, uz Valdemāra – nodiest papildesekcija – un brauc Valdemāra iela taisni. Briāna ielas sākumā, mazliet aiz līkuma to šķērso gājēju pāreja un veloceliņš, abi regulējami ar luksoforu, kam zaļais ir laikā, kad Valdemāra iela brauc taisni – un ļoti loģiski, jo pa Briāna ielu šai laikā nekāda kustība nevar notikt.
Taču apgrūtinātas redzamības vai izcilas nevērības apstākļos, diemžēl, viss, ko var pamanīt braucot pa Valdemāra ielu virzienā no centra, ir zaļā gaisma. Kreisā josla kustas, labā gandrī brīva (jo tur parasti ir relatīvi mazāka plūsma), attiecīgi, var labi ieskrieties (60-70 km/h, lai paspētu pie zaļā galvenajā luksoforā) un griezt pa labi, tieši virsū gājējiem un riteņbraucējiem, kas savukārt, pagrieziena un vasarā arī lapu dēļ, nevar īsti pārskatīt Valdemāra ielu. Un, ja nu tomēr neizdodas nevienu no viņiem notriekt, var labi izvicināt kulakus pa auto logu un nosaukt visus pie savas zaļās gaismas ejošo vai braucošos dažādos franču valodas apzīmējumos. Un no šejienes gan jau arī daļa leģendu par riteņbraucējiem, kas it kā neievēro satiksmes noteikumus un brauc pie sarkanā signāla. Kā jau minēju, tur iet veloceliņš, tieši blakus ir LU Ķīmijas fakultāte, populāras izklaides vietas, medicīnas iestādes – cilvēku plūsma ir vienmēr.
Jautājums: Cik līķu nepieciešams (varbūt ka var savākt ātrāk) lai krustojumu sakārtotu? Pietiktu luksoforā nevis uzzīmēt bultu pāri zaļajam, bet aizkrāsot pārējo laukumu. Varbūt arī ir vēl kāds risinājums, bet šis noteikti ir ātrākais. Vēl varētu nolikt tieši aiz līkuma kādu policijas patruļu, kas pāris nedēļu laikā visus pusaklos izķertu.
Citādāk stulbi sanāk – veloceliņš ir, bet drošāk braukt pa otru Valdemāra ielas puses trotuāru un traucēt gājējiem, kuri +/- pamatoti pieņem, ka velosipēdisti tomēr brauks pa celiņu. Otra opcija ir braukt pa pašu ielu, bet tas ir kaut kā muļķīgi (lai arī nav aizliegts; aizliegts ir braukt, ja ielai paralēli ir „velosipēdu ceļš”, nevis „gājēju un velosipēdu ceļš” kā šajā posmā) un pie tās plūsmas – nav neko droši.
Otrais jeb par daudz zaļo.
Atkal Valdemāra iela, šoreiz krustojums ar Ēveles ielu.
Skaists, vienkāršs un demokrātisks krustojums – sākumā zaļā gaisma visiem virzieniem uz Valdemāra ielas, tad zaļā gaisma pa Ēveles ielu visos virzienos braucošiem, un beigās – zaļā gaisma gājējiem visos virzienos, t.sk. pa diagonāli krustojumam, kā arī velosipēdiem pa veloceliņu paralēli K.Valdemāra ielai. Līdz ar jauno noteikumu stāšanos spēkā – arī visos citos virzienos, t.sk. pa diagonāli krustojumam, ar ātrumu, kas nepārsniedz gājēju ātrumu.
Blakus atrodas skola, dzīvojamās mājas, vairākas sabiedriskā transporta pieturas; netālu ir arī Arēna Rīga. Atkal – cilvēki šajā krustojumā ir praktiski vienmēr.
Taču, braucot pa Valdemāra ielu virzienā uz centru, krustojumā priekšā ir veseli trīs luksofori – parastais, autovadītāju; gājēju un velosipēdistu. Un bieži vien autovadītājs pamana, ka deg divi zaļie – tātad viņam un gājējiem, un ne uz ko vairāk īsti neskatoties – brauc pāri krustojumam, tieši virsū tiem, kas to šķērso pa diagonāli vai perpendikulāri Valdemāra ielai. Vakar vakarā divi tādi džigiti viens aiz otra pārbrauca krustojumu, pat neliekoties traucēti, ka tur pa vidu bija cilvēki. Turklāt, ne jau tā dikti agresīvi, bet mierīgi, apzināti, un uzskatot ka gājēji pārkāpj, lai gan paši brauca pie sarkanā, kurš, starp citu, reizēm mēdz izdegt (neesmu 100% pārliecināts, bet šķiet, ka vakar bija tieši tas gadījums).
Risinājums? Pārcelt gājēju un velosipēdistu luksoforus otrā pusē, vairāk nostāk no Valdemāra ielas, lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem. Policijas patruļa, kas liktu šoferīšiem lieku reizi paskatīties divreiz un varbūt arī atklāt, ka krustojumā ir trīs luksofori. Varbūt luksofora pagriešana tādā leņķi, lai gājēju luksoforu būtu grūtāk saskatīt no brauktuves. Nezinu, bet situācija nav normāla un ir ļoti bieža. Un esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no pārkāpējiem to dara neapzināti un tikai nevērības dēļ. Un man nemaz negribētos kādam principiālākam autovadītājam – un tādu mums netrūkst – pierādīt manu taisnību pēc tam, kad viņš mani, „pāraudzināt” mēģinot, notriecis…
#88 (trešdiena; divdesmitdevītais, otrais, divi nulle divpadsmitais)
Ja no rītiem neūtu tā jāsteidzas, nudien, paņemtu kameru un pa ceļam uz darbu pabildētu. Skaisti rīti. Pat prieks celties tik agri.
#87 (piektdiena; septiņpadsmitais, otrais, divi nulle divpadsmitais)
Lasu. Grāmata ierāvusi sevī, un neticamā kārtā aizmirsies pat alus kauss pie gultas.
Tā grāmata ir ģeniāla. Un neticams sūds. Un ģeniāla. Bet sūds.
Uzrakstīta precīzi manipulējot ar lasītāju un kaut kādā īsā un pārejošā laika posmā vienā ģeogrāfiskā apgabalā dzīvojošu cilvēku asociācijām, kas pats par sevi ir nožēlojams paņēmiens, bet dara to tik labi, ka jau kļūst ģeniāli.
Un, ja autoram ir kaut kripata pašhumora izjūtas, arī viņš noteikti zina, ka tā grāmata ir sūds. Ģeniāla, bet sūds.
Turpinu lasīt, vēl esmu tikai pusē.
#86 (ceturtdiena; devītais, otrais, divi nulle divpadsmitais)
Par sociālo taisnīgumu
Šodien twiterī panesās absolūti neauglīga* diskusija par sociālo taisnīgumu – nevēlos precīzi skatīties kas kur kam ko, bet doma tāda – Apple maksā pārāk maz saviem Dienvidaustrumāzijas strādniekiem, kas liek kopā mūsu aizkostābolainos gadžetus.
To, ka Āzijas strādnieku darbs ir maz apmaksāts, mēs jau tā kā bijām dzirdējuši. To, ka Āzijas legāli/puslegāli/nelegāli nodarbināto bērnu darbs ir vēl lētāks – gan jau ka arī. Eliks atsaucās uz morāli, taisnīgumu un ko nu vēl ne, sak, maksājam normālas algas. Un te nu ir pirmais jautājums – kas ir normāla alga?!
Bet sākumam, tā nu ļooooti vienkāršoti paskatīsimies uz starptautisko tirdzniecību. Tādas nopietnas saknes globalizācijai noteikti meklējamas līdz ar kolonizācijas uzplaukumu, un jau toreiz notika lietas, kuru morālumu noteikti var stingri apšaubīt. Tātad, atbrauc varenie konkistadori, skatās – natīvie amerikāņi ar zelta klučiem futbolu spēlē (es jau teicu, ka būs pa vienkāršo, vai ne?). A zelts Eiropā, paši ziniet – zelta vērtē, tā sacīt. Šamie tad nu izdomā dīlu – piedāvās vietējiem stikla bumbiņas. Vietējiem acis lielas – vajag! Cik kilo zelta par vienu?! Ņemu desmit!!! Jo raugi, zelts, jā smuks un tā, bet nu aiziet uz kalnu parakties un kādu tīrradni atrast tak var jebkurš, un divi kilo zelta par tādu neredzētu mantiņu tak nav dārgi – kaimiņam čista tādas vēl nav!!!
Šajā vietā vēl nekāds apjājiens no konkistadoru puses nav noticis. Jo raugi, satiekas divi tirgoņi, katram ir kaut kas ko viņam tā pa lielam nu nafig nevajag, bet otrs to grib – tad nu sarunā mainīties. Ja Eiropā zeltam nebūtu piesaistīta tāda vērtība kāda nu bija, tad dzeltenā metāla kalniem konkistadori soļotu garām vēsā pofigismā.
Apjājiens notiek vēlāk. Precīzāk, tajā momentā, kad zelts nu tā kā pret pērlītēm samainīts būtu un konkistadori varētu tīties kādu kontinentu tālāk. Šajā momentā viņi to gan nedara, bet saka – haha, a tagad darām tā, ka zeltam vērtība, a pērlītem – nea. Gan jau ka vietējie ekonomisti pret šādu devalvāciju mēģināja iebilst, bet ar ko tas beidzās, mēs zinām – Dienvid- un Centrālamerika runā spāniski un portugāliski, bet Ziemeļamerika – angliski un franciski. Un arī zeltam dažus gadsimtus bija paliela teikšana monetārajā sistēmā.
Nu lūk. Līdzīgs princips ir arī ar korporācijām un lēto darbaspēku Āzijā. Atkal jau viss slēpjas resursos – Amerikā resursu „cilvēks kas prot, grib un drīkst salikt iphone” dažādu praktisku, nepraktisku un kādu nu vēl iemeslu dēļ palika mazāk. Dolāru, toties, vairāk. Taizemē, savukārt „cilvēks kas prot, grib un drīkst salikt iphone” resursa trūkuma nav, jāņem parasts cilvēks un tam jāpievieno prasme salikt iphone, par drīkstēšanu un nedrīkstēšanu neviens neko tā īsti dzirdējis nav („Can you see me? Can you hear me? OK for work!”), a vot ar gribēšanu… Rīsi, zivis, dārzeņi ir, ziemā auksti arī nav, nekādas mega mājas jābūvē nav… Hmm…
Šajā brīdī, ar reklāmas, mediju un politikas atbalstu, tiek radīts pieprasījums pēc citām, lokāli neiegūstamām precēm, kuras jāpērk par dolāriem. Faktiski – tiek radīts pieprasījums pēc dolāriem, kurus dabūt var montējot ts pašu iphonus. Vai šujot HM. Vai izgatavjot iekārtas un to sastāvdaļas, ar kurām vēlāk „sociāli atbildīgi” tiks radīti citi produkti, kas šo faktu, ka lūk, pēdējā posmā netiek izmantots lētais darbaspēks, noteikti iebāzīs savā mārketinga kampaņā.
Un tā nu cilvēki maina – Taizeme, Malaizija, Ķīna un citas valstis dod citām valstij iphonus un visu citu, bet tās pretī – dolārus. Protams, ņemot vērā, ka prasmes salikt to iphonu bija jāiemāca, un šķūnis, kurā tas viss notiek arī jāuzceļ.
Un tagad pieņemsim hipotētisku scenāriju. Jaunais aizkostābola šefs ieiet sejgrāmatā, kur ja ļubļu foto jaunākā galerija ir no kādas Āzijas rūpnīcas. Saspiestība. Šaurums. Garas stundas. Vienmuļš darbs. Dolārs dienā. Sariešas šefam asariņa acī un triec dūri galdā, saucot – „Pietiek! Divi kilo mūsu zaļo mēnesī ikvienam!” Protams, šefu tūdaļ ieceļ bruņinieku kārtā, pasludina par svēto un viņa vārdā nosauc šķērsielu kaut kur aiz tās rūpnīcas tālajā Āijas pilsētā.
Pienāk algas diena, un bariņš strādnieku no vienas tās rūpnīcas skrien pēc saviem divtūkstoš amerikāņu rubeļiem. Un pa taisno uz veici. Pēc rīsiem. Šmotkām. Televizora. Kredīta. Vienalga pēc kā.
Protams, citu rūpnīcu strādnieki īsti nav ar to mierā. Veikalniekiem gan patīk, iepērkas vairāk, un lai nu neizķer galīgi tukšus plauktus, var tak maliet cenas pacelt. Citu rūpnīcu strādnieki tagad var atļauties vēl mazāk, un visi masveidā dodas uz ābolserdes rūpnīcu. Īpašnieki to negrib pieļaut, un nu jau drīz vien visi saņem divas štukas dolāru mēnesī.
Tas gan nedaudz palielina izmaksas, un nu viss rietumos maksā vairāk. Cilvēkiem tas īsti nepatīk, un arī viņi sāk prasīt lielākas algas. Un drīz vien jā, Āzijā rūpnīcās alga varbūt ir divas štukas mēnesī, bet rietumos – jau desmitos un simtos tūkstošu… Un cenas Āzijā paaugušās tiktāl, ka 2000 USD knapi pietiek mēneša rīsu devai…
Man ļoti patika nesenā filma In Time. Tur šī attiecība parādīta nu ļoti precīzi – kolīdz ir vairāk naudas, pieaug cena. Ja sākumā bija prece, tad bija zelts, tad nauda sasaistīta ar zeltu, tad vienkārši papīrīši, bet nu jau elektroniska nauda, kas pat pie tiem ne pie kā nepiesietajiem papīriņiem nav piesaistīta un kuru pavairojot nav pat jāpūlas kaut ko drukāt.
Bet tā, diemžēl, ir realitāte. Tāpat kā realitāte ir tā, ka cilvēki ir dažādi, valstis ir dažādas, un lai iegūtu visi, ar resursiem ir jāmainās. Kaut vai pret naudu. Un tā ir katra paša izvēle – mainīt savus resursus pret valūtu, lai par to iegādātos sveša dzīvesstila priekšmetus. Pie tā ir labi pastrādājuši mediji, izklaides industrija un citas nozares. Nebrukšu te virsū Apple (iepriekš pieminētais salīdzinājums ar telefonu ražošanu ir tikai šodienas diskusijas iespaidā), bet nevar noliegt, ka tieši Apple ir bijis ļooooti intensīvs product placement pēdējās pusotras desmitgades laikā. Nevajadzētu sevi mānīt, domājot, ka filmā kaut kur spīd aizkosts ābols tikai tāpēc, ka viņi ražo labu tehniku. Tas ir bizness, liels bizness, un, šķiet, neviena cita korporācija neko tādu nav atļāvusies. Tagad ir redzams, ka tas nes peļņu. Neizplūdīšu te par funkcionalitātēm un kas ir labāks un kas sliktāks produkts, bet skaidrs ir viens – „labums” ir subjektīvs.
Man ir arī ieteikums tiem, kas uzstāj, ka lūk, iegādāties „vergu” darbaspēka radītas preces nevajadzētu. Fail. Nekad nav iespējams izsekot visai produkta radīšanas ciklā izmantoto tehnoloģiju un iekārtu ražošanas ceļam. Iespējams, ka „Made in Finland” Nokia viedtālrunis ir ražots uz iekārtām, ko kopā skrūvējušas mazgadīgas meitenītes kaut kur tāāāālu prom. Vai jebkurš cits gadījums. We never know.
Par laimi – ir izeja. Dzīvot pašpietiekamu dzīvi. Patērēt to, ko spēj izaudzēt vai izgatavot. Dzīvot tādā mājā, kādu proti uzcelt no būvmateriāliem, kādus spēj paņemt no dabas. Utt. Nekādu gadžetu, nekāda bartera ar kaimiņiem (jo tas agri vai vēlu novedīs turpat kur esam tagad) – pilnīga izolēšanās no citiem. Tas ir iespējams. Cilvēks nekad nav dzīvojis tur, kur nespēj izdzīvot. Bet mūsdienās un šeit tas tomēr nešķiet tā ļoti reāli, vai ne?
Vēl viena lieta. Bērns Āzijas rūpnīcā varbūt nav atbalstāma parādība. Bet paēdusi viņa ģimene – ir gan. Ja slēgsim rūpnīcas, pārnesīsim tās uz rietumiem, ar to pašu brīdi nogalināsim un faktiskai verdzībai pakļausim veselas pilsētas. Varbūt pat valstis. Un ja tēlotā līdzcietībā sāksim tur, tāpat kā Āfrikā, mest no debesīm pārtikas un labdarības pakas… Ne pie kā laba arī tas nenovedīs. Pie labākiem dzīves apstākļiem vietējiem jau nu noteikti ne.
Es esmu par to, lai beidzot preces tiktu ražotas un pārdotas bez mērķa kopā pārdot citu preci vai ka iepirktais priekšmets sabojāsies pēc garantijas laika beigām. Esmu par to, lai preces cena tiktu noteikta, pirmkārt, balstoties uz izmaksām, nevis konkurentu noteikto cenu līdzīgam produktam. Daudz kas mūsu pasaulē nav kārtībā, bet es uzdrīkstos apgalvot, ka rietumu pasaulē to nepareizo lietu ir krietni vairāk, nekā jautājums par dolāros izteiktas algas lielumu strādniekiem kādā rūpnīcā. Kamēr ar šādu darbu tur, pie tām cenām, dzīves apstākļiem un nepieciešamībām, ir iespējams sevi un savu ģimeni uzturēt, es uzskatu, ka tās algas ir adekvātas. Arī tepat Latvijā daudzi vecāki strādā divos darbos un bieži nebūt ne labākos apstākļos, lai spētu samaksāt rēķinus un pabarot bērnus, un lai arī tā alga ir vairākus desmitus reižu mazāka, es neticu, ka reālā pirktspēja, kas paliek pēc visa nomaksas un salīdzinot pret faktiskajām cenām, ir tikpat reižu mazāka…
Sāksim ar sevi un pasauli sev apkārt, pirms bakstīt uz kādu lielu korporāciju un teikt – Fui, jūs tur strādniekiem maz maksājat…
* neauglīga, jo no tās vārīšanās neviens taizemietis paēdušāks nekļuva